Turpinām daivot Hurgadā. 4.daļa.

Shofja - Janvāris 12, 2010

Jau vakar klīstot pa New Marina ar Kseniju spriedām, ko varētu Semam uzdāvināt dzimšanas dienā. Un dzimšanas diena ir šodien, nu 25.oktobrī... Būtu zinājusi to esot Latvijā, būtu dāvanu atvedusi, bet nu ir kaut kas jādomā... Finālā izdomāju, ka varu tak uzdāvināt bosam Daivings.lv „Baltās haizivs projekta” krekliņu. Tas nu tiek iesaiņots un es varu braukt uz darbu. Šodien solās būt daudz cilvēku – kaļiņingradiešu grupa, kā arī būšot Arunas ar lielu lietuviešu grupu. Bet vispār – man  mierīga diena, niršu šodien tikai ar Kseniju, tā ka būs tāds relax daivs :)

Jūrā dosies abi boti – „Sun Boat” pilnībā ir nodots lietuviešu rīcībā. Tur Arunas, piepalīdzot arī Serjožkam, komandē parādi. Arunas mani ieraudzījis „pavelk uz zoba” par to, ka laikam jau citur nekur mums neizdodas satikties :D Tas tā kā mājiens par to, ka es joprojām neesmu aizbraukusi panirt uz Plateliai. Un tad jau ierodas boss  - daivcentrā sākas vēl lielāka rosība. Sabučoju Semu, novēlu daudz laimes dzimšanas dienā un uzdāvinu Daivings.lv krekliņu. Pa to laiku lietuvieši ir jau sakrāmējuši ekipējumu kastēs un dodas ieņemt „Sun Boat”. Mēs dodamies uz „Rosetta Flower”.
Pirmais daivs - Abu Ramada S. Snake garden. Paveicās – šodien nebija straumes un tikām līdz Snake garden. Pavērojām kā tās „čūskas” snaikstās no smiltīm – daža izlīdusi vairāk, citai tikai galva izbāzta. Tā kā gaisa balonos bija pietiekoši papeldējām vēl drusku tālāk. Šo to interesantu arī redzējām – pat 2 jūras zvaigznes atradu – tās sarkanās ar zilajiem punktiņiem. Arī melno gliemi ar zaļganajiem punktiņiem un 2 oranži strīpainos gliemjus, piedevām viens bija ļoti, ļoti maziņš. Jau atceļā uz botu ieraudzījām balto pērļaino, tipa, buti – pat atļāvāmies to drusku patrenkāt. Butei apnika mūsu trenkāšana un viņa fiksi ierušinājās smiltīs. Piedevām, ierušinoties noteikti padomāja, ka nu gan neviens viņu neatradīs ;) Atceros, kaut kad pa Discovery kanālu skatījos raidījumu par haizivīm – tur puisim bija teorija, ka, ja haizivi sāk glāstīt, tā sastingst un uz brīdi nekustās, ieejot tādā kā eiforijā. Izrādās, kas līdzīgs notika arī ar balto buti, kuru paglāstot tā sastinga un nekustējās ne no vietas. Ksenija par iespēju paglāstīt buti bija sajūsmā. Vēl – jau gandrīz pie pašiem botiem pavērojām pāris murēnas. Smuks daivs bija. :)
Otrais daivs - Gota Abu Ramada. Bots piešvartojās tuvāk Haizivij. Tātad peldēsim tajā virzienā. Pašu Haizivi gan apskatījām daiva beigās. Sākām ar to, ka appeldējām ap rifa stūri un papeldējām pa koraļļu pļavu, pētot dažādos koraļļu pudurus. Pēc tam appeldējām ap lielāko ergu un gar Haizivi devāmies uz botu. No interesantām lietām – redzējām lielu krokodilzivi un zeltaino murēnu. Bet savādāk – tie koraļļu puduri paši par sevi ir ļoti skaisti, šķiet, ka stundām varētu vērot gaiši zilo zivtiņu dzīvošanos pa koraļļiem – te tās kā mākonis plivinās ap koralli, te pēkšņi visas reizē metas korallim tuvu klāt. Vai arī sarkanīgo zivtiņu mākoņi ap koraļļiem. Un ne tikai tas. Daudz kā burvīga ir zemūdens pasaulē :)
Pēc botu atgriešanās krastā, daivcentrā boss cienāja ar dzimšanas dienas torti. Bija viss personāls, Jureks, Aleksejs no Kaļiņingradas (viņiem šodien pēdējā diena niršanai), Sergejs u.c. Nodziedājām „Happy birthday”. Tie, kas no rīta nebija sadāvinājuši dāvanas, nu tās pasniedza. Vispār bija ļoti jauks un sirsnīgs pasākums.
Tā kā vakarā kaļiņingradieši plānoja nakts daivu, boss uzjautāja vai es ar Kseniju arī negribētu šodien nakts daivu uztaisīt. Protams, ka gribētu. Tikai man lukturi mājās... Nu neesmu uz daivcentru atnesusi... Boss uz to teica, lai neuztraucoties, viņš kādu no saviem lukturiem man iedošot. Ja jau tā, tad gan mierīgi varu gatavoties nakts daivam. Tā kā te satumst jau ap 17, tad bija norunāts, ka 17:30 visi sāk pulcēties daivcentrā un ap kādiem 18 tad jau varētu doties nirt. Piedevām daivs būs no zodiaka – aizvedīs mūs līdz „Susana” vrakam (tas ir tepat netālu, piekrastē), mēs ienirsim un pēc vraka apskates gar krastu peldēsim daivcentra virzienā. Braucēju ir diezgan daudz – Aleksejs un vēl 3 kaļiņingradieši, Ksenija, es un Maikls, kurš vadīs visu šo pasākumu. Nu un vēl „Sun Boat” kapteinis Ahmeds, kurš stūrē zodiaku.
Man zodiakā pretim sēž viens puisis no kaļiņingradiešu kompānijas. Zodiakam uzsākot braukt, visi sadodas rokās – satverot pretim sēdošā labo roku, bet ar kreiso roku turoties pie zodiaka virves. Jūtu pretim sēdētāja pulsu. Strauji sitas. Viņš, starp citu, vēl mēģina safotografēt grupu. Tas līdz brīdim, kad kāds no viņējiem sāk protestēt. Un tad jau Ahmeds ir iestūrējis „Susana” atrašanās zonā. Plāns ir tāds – pirmais ielec ūdenī Maikls un sameklē kur tieši vraks ir, tad dod mums zīmi un ūdenī dodamies mēs.
Maikls ir zem ūdens, zodiaks turpina riņķot, līdz parādās luktura signāls – vraks ir atrasts. Ahmeds piestūrē zodiaku pie norādītās vietas un „Viens, divi, trīs!” un ar atmugurisku kūleni mēs ieveļamies melnajā ūdenī. Virs ūdens apmainījušies ar signāliem „Ok” un „Dodamies lejā” sākam ieniršanu. Es vēl pirms pazust zem ūdens pamāju sveicienus Ahmedam. Tālāk – kaļiņingradieši nirst kā atsevišķa grupa un mēs ar Kseniju – arī atsevišķi, bet mūs visus šā kā tā vada Maikls.
Ienirstot kaut kur dziļi lejā mirguļo Maikla lukturis. Drīz parādās arī vraka kontūras. Nolaižamies apmēram 22m dziļumā – mēs ar Kseniju vraku apskatam tikai no ārpuses, kaļiņingradieši, kā jau „morskie kotiki” iepeld vrakā iekšā. Pat naktī „Susana” izskatās jauki – lukturu gaismā lūkās mirguļo glase fish bari. Atcerējos, kā es te niru pirmo reizi – kad kārtoju AOWD kursu. Toreiz mēs arī vrakā iekšā iepeldējām. Bet tas bija pa dienu.
Drīz atskan Maikla šeikeris – jāpeld tālāk. Kā jau naktīs – ir parādījušies visādi zemūdens iemītnieki, kuri pa dienu slēpjas aliņās. Var pavērot visādas zvaigznes, tārpus, viens pat bija izstiepies uz augšu un kaut ko mēģināja satvert ar taustekļiem. Kādu brīdi Maikls peld mums līdzās – tad arī ieraugam pufikzivi jeb mazo bandītu ar melno masku ;) Laikam asinīs ir izveidojies slāpekļa uzkrājums :D un pufikzivs tiek piepūsta. Daudz jau tam arī nevajag – tikai uzspīdināt lukturi un drusku zivi paglāstīt. Finālā starp mums plivinās tāds kā neliels baloniņš. Pajautrojies mūsu kompānijā, Maikls aizpeld uz lielās grupas priekšgalu. Esam iepeldējuši pludmaļu un botu piestātņu zonā... Zem ūdens, var teikt, ir liela miskaste. Tukšas pudeles, papīri, kedas un pat kāds šortu pāris, sadauzītas glāzes, kartona kastes u.c. nevienam nevajadzīgas lietas... Brrr.... Un tajā visā netīrībā mēs ar Kseniju atrodam milzīgu krokodilzivi. Tā guļ starp kolas pudelēm un nedaudz izšķīdušu kartona kasti... Krokodilzivs un mūsu parādīšanos nobola tikai acis. Un tad mēs atradām retumu – vienu no Sarkanās jūras reģiona visretāk sastopamajām lionfish sugām - Zebra dwarf lionfish.
Jau gandrīz pie mūsu piestātnes kādu gabaliņu nācās papeldēt gandrīz zem „Seawolf” botiem – dziļums neliels, gandrīz, ja botus laicīgi nepamanītu, sanāktu ar balonu vai galvu pret botiem apdauzīties. Bet, lai vai kāds arī bija daiva noslēgums, visi iznira tādi smaidīgi un apmierināti. Kaļiņingradieši, ātri pārģērbušies un pārkrāmējuši savu ekipējumu no „Sun Boat” uz „Rosetta”, devās prom. Mēs kaut kā nekur nesteidzāmies, jo Maikls galu galā bija mūs piedāvājis līdz Esplanādei aizvest, jo mēs bijām sataisījušās uz „Chez Sam”, bet viņam uz „Sultan Beach” bija jāaizved kādiem tur introdaiveriem pa dienu sabildētās zemūdens bildes.
Bet lai tiktu nost no bota sākās jautrības. Lai no „Sun Boat” nokāptu piestātnē ir jāpāriet pāri nelielai laipiņai. Uz piestātnes jau stāvēja kapteinis Ahmeds, un man mēģinot uzkāpt uz laipas, tā pēkšņi sāka celties uz augšu. Izdomājuši uzjautrināties!!!! Nu tad ar spiedzieniem un brēcieniem es atrados atpakaļ uz „Sun Boat” – neiešu tak mēģināt tikt uz piestātnes, ja laipiņa šūpojas. Nu ūdenī ievelties man diez ko negribējās. Ahmeds tik smīnēja par visu ūsās. Nākamais mēģinājums izrādījās vēl trakāks – es biju jau pa vidu laipiņai, kad tā pēkšņi sāka celties augšup – no otras puses bija piesteidzies Hosama un nu kopā ar Ahmedu, katrs aiz sava gala pacēluši to laipu uz augšu. Un es biju uz tās laipas... Bāc!!! Nekas cits tak neatlika kā drusku paspiegt ;) Hosama tik smējās, kā „me and my father” nelaiž Ingrīdu krastā. Vot ta jokus atraduši :D
Finālā es, protams, tiku krastā. Un pēc tam vēl kādu brīdi ar Kseniju ofisā gaidījām Maiklu. Un tad jau braucām uz Esplanādi. Mūs izlaidis netālu no „Esplanada Mall”, Maikls atgādināja, lai viņam piezvanot, kad būsim „Chez Sam” – viņš ar atbraukšot tur uzpīpēt. Ok,ok.
Izrādās, šovakar Esplanādē notiek kaut kāds koncerts. Tā kā mums viss vakars brīvs, varam darīt ko gribam, izdomājām drusku to koncertu paklausīties. Esplanādē netālu no Mall bija uzslieta skatuve un pat vairākās rindās salikti krēsli, pat „sarkanais” paklājs izklāts ;)
Kamēr gaidījām koncerta sākumu, noskaidrojām, ka te šovakar sākas Krievijas kultūras dienas, kuru ietvaros līdz pat 30.oktobrim te norisināsies Starptautiskais muzikālais art festivāls „Mamakabo”. Koncertam it kā bija jāsākas 20:00, bet te tak ir Ēģipte un citas laika mērvienības ;)  Astoņos vēl tikai tika skaņoti mikrofoni utt. Tā nu gaidot sākumu, mēs satikām mūsu daivcentra Ibrahimu (viņš ir no Dagestānas). Tā nu mēs tur trijatā tusējām, kamēr koncerts, pēc atklāšanas uzrunām, beidzot sākās. Pa to laiku mazais Ibrahims bija paguvis mums izstāstīt kā viņš te nonācis kalabush jeb cietumā. Sakāvies ar vienu vietējo, kurš viņa paziņu bija aizvainojis. Un kamēr kāvušies, uzradusies policija, un viņus savākusi, pareizāk – savākusi Ibrahimu, bet to otru aizveduši uz slimnīcu... Vot sīkais dajot! Un cietumā neviens nelicies ne zinis par to, ka viņš prasījis pēc konsula un iespējas piezvanīt uz mājām mātei... Izrādās, dažreiz runāt arābu valodā nemaz nav tik izdevīgi. Tā nu viņš diennakti nosēdējis cietuma kamerā, kas bijusi ļoti neliela, bet tur ap 20 cilvēkiem iekšā. Starp citu, cietumā mierīgi varējis nopirkt i tēju, i cigaretes... No rīta, kad ieradies priekšnieks, Ibrahims tikai dabūjis piezvanīt mātei. Un labi, ka viņas tagadējais vīrs ir kaut kāds izbijis Ēģiptes militārists. Sīkais ātri ticis uz tiesu, kur viņu attaisnojuši. Vot tādas lietas arī te notiek!
Un tad sākās koncerts, ko atklāja Donas kazahi, kas rāva vaļā uz nebēdu. Pēc tam bija klauni un mēs ar Kseniju notināmies – aizgājām uz „Chez Sam” pasēdēt. Pēc tam atnāca Maikls un mēs vēl kādu laiku ar viņu tur nopļāpājām, paklausījāmies kā dzied un mandolīnu spēlē šejienes vakaru muzikants. Maikls pat mums pāris dziesmas patulkoja – visas par nelaimīgu mīlestību. Bet kā Maikls teica – tās esot ļoti vecas dziesmas un vietējiem tās ļoti patīkot.
Kad ūdenspīpes bija izpīpētas atvadījāmies no Maikla, kurš nedēļu dzīvo „Sinbad Aquapark” – vecāki laiku pa laikam viņam tur izkārto atpūtu, tas nekas, ka dzīvoklis turpat gandrīz ap stūri. Nu un Maiklam uz diskotēku bija jāsteidzas :D Bet mēs ar Kseniju aizgājām vēl to koncertu Esplanādē paklausīties. Tagad  spēlēja „Jukebox Trio”, kaut kas līdzīgs mūsu „Cosmos”, tikai no Krievijas.
Nu bet vakara noslēgumā Ksenija atcerējās, ka visi viņai parasti atbraucot mājās jautājot, kāpēc tik maz bilžu, kurās redzama viņa pati – nu tad mēs arī piestrādājām pie šīs problēmas – Ksenija fotografējās gandrīz pie katras palmas, bet kad bildējāmies pie dzeltenās zemūdenes, uzradās kaut kādi 2 vietējie no kuriem viens par visām varītēm gribēja nobildēties kopā ar Kseniju.
Tā kā Ksenija šodien beidza nirt, rīt day off un parīt lido mājās – tātad ekipējumu daivcentrā jau bija paņēmusi, nu un lai bildes pie zemūdenes būtu jautrākas – fotografējās ar pleznām kājās. Tā ka bija jautri :)
Tā arī vakars noslēdzās. Ksenija aizbrauca uz „Grand Palace Hotel”, es devos mājās. Sarunājām, ka rīt vakarā sazvanīsimies un iesim kaut kur patusēt.
Vispār es te par tādu kā pilsētas gidu daiveriem šad tad piestrādāju :D Kaut vai Ksenijas variantā – viņa Hurgadā ne pirmo reizi, bet pilsētu gandrīz nezin... Tā ka jāizrāda vien interesantākās un labākās vietas :)

/Turpinājums sekos/