Divi podi, termofors un mutē ņemamais (c)

Maverick - Decembris 14, 2009

Šoreiz, esot Hurgadā bija iespēja izmēģināt pašam labāko šodien iegādājamo rebrīzeru – HAMMERHEAD. Tā kā mani vienmēr ir interesējušas progresīvas tehnoloģijas, tad par rebrīzeriem esmu interesējies jau sen. Šoreiz niru kopā ar Aleksandru Šestopalecu, kurš ir sertificēts šā modeļa rebrīzera instruktors (zināšanai – katram rebrīzera modelim ir jāiziet savs, specifisks apmācības kurss, daudziem – pat vairāki kursi). Pirms apmēram gada esmu ieguvis sertifikātu niršanai ar Draeger Dolphin rebrīzeru. Toreiz gan šis kurss tika iziets tāpēc, ka gribēju pamēģināt, kas tas tāds ir par zvēru. Pēc tiem kursiem sapratu, ka šādu rebrīzeru nevēlos, un ka tāds aparāts rada vairāk problēmu, nekā ieguvumu. Tomēr par modernajiem, elektroniskajiem rebrīzeriem bija dzirdēts un lasīts ļoti daudz, tāpēc interese bija tikai pieaugusi.

Nirstot ar Draeger Dolphin saskāros ar vairākām būtiskām problēmām:
1. Ierobežojumi niršanas dziļumam, ko nosaka izmantojamais NITROX - ap 30 metriem.
2. Fiziski grūta ieelpa un izelpa – ja parastajā SCUBA aparātā atliek tikai pavērt muti, un gaiss jau tajā tiek „iepūsts”, tad rebrīzeros gaisa cirkulāciju nodrošina paša plaušas.
3. Īsais daiva laiks – protams, divas stundas nav maz salīdzinot ar atvērto ciklu, bet tomēr nekāds nopietns dziļais daivs nesanāk.
4. Bīstamība pieliet ar ūdeni elpošanas kontūru un rezultātā tikt pie nepatīkama ziepjaina „kokteiļa” gaisa vietā.
Vispirms kā konstruktors novērtēju tehnoloģisko izpildījumu. HAMMERHEAD konstrukcijā ir izmantoti vislabākie un visdrošākie materiāli. Konstrukcija ir ļoti ērta lietošanā, redzams, ka ir piedomāts pie visiem sīkumiem. Katrai iespējamajai „nelaimei” konstruktori ir paredzējuši savu risinājumu un rīcības plānu. Jā, sākotnēji HAMMERHEAD var nobiedēt iesācēju ar savu sarežģītību, taču konstrukcija ir veidota tā, lai kaut ko sajaukt nebūtu iespējams. Skaidrs arī tas, ka šāds aparāts nebūs paredzēts iesācējiem, kaut arī tā lietošana ir maksimāli vienkārša – rebrīzers visu dara pats, tas tikai nevar nirt jūsu vietā! :)
Kas ir elektroniskais rebrīzers? Zinu, ka Līgai patīk formulējums „divi podi, termofors un mutē ņemamais” :D Bet ja nopietni, tad tā ir tāda maza „gaisa fabrika” uz jūsu muguras, kas filtrē jūsu izelpoto gaisu, piejauc tam klāt pēc vajadzības trimixu vai skābekli, uztaisa ideālu kokteilīti tam dziļumam, kurā jūs atrodieties un dod to visu atpakaļ elpot. Īsāk sakot – bezatkritumu tehnoloģija :D Salīdzinot ar SCUBU – protams, sarežģīti. Bet tagad aizdomājieties par vienu faktu – „normāli” cilvēks ieelpo gaisu, kura sastāvā ir apmēram 21 % skābekļa un izelpo gaisu, kura sastāvā ir 18 % skābekļa. Tātad – patērēti ir tikai trīs procenti skābekļa ! Kur pārējais ? Pareizi – burbuļos ! Labi vēl, ja tas ir gaiss, kas nosacīti neko nemaksā ! Bet ja trimix ? Hēlijs, vai ziniet, ir diezgan dārga manta ! Kas tam netic, lai pamēģina ienirt dziļāk par 50 metriem ! Un nezinu, kā jums patīk staigāt apkārt kaut ar vienu balonu uz muguras, bet man nu nemaz nepatīk nirt ar pieciem baloniem.
Tāpēc arī radās rebrīzeri, kurš šo problēmu atrisina. Mūsdienīgam rebrīzeram sānos ir piestiprināti divi baloni – viens ar tīru skābekli, otrs ar DILUENTU (angliski – atšķaidītāju) – par to kalpo gaiss (ja nirsiet līdz 50-60 m dziļumam, vai arī kāds trimix, ja daivi plānoti dziļāki.
Par skābekļa parciālā spiediena ietekmi un nozīmīgumu, cerams, visi ir lasījuši. Tāpat jāatgādina, ka dekompresija vislabāk notiek ar tīru skābekli ... un te nu rodas dilemma – elpot tādu „kokteilīti”, kas dziļumā būtu pietiekami „liess”, lai jums nesāktos skābekļa saindēšanās, bet seklumā, dekompresijas laikā – pietiekami „trekns”, lai nodrošinātu jums maksimāli ātru dekompresiju. Tā arī ir moderna rebrīzera funkcija – par pamatu ņemot jūsu izelpoto gaisu un abu baloniņu sastāvu, uzjaukt jums elpošanai attiecīgajā dziļumā optimālu „kokteili”. Saprotams, ka ar šādu funkciju var tikt galā tikai kompjūters, kas arī ir obligāta elektroniskā rebrīzera sastāvdaļa. Bet kompjūteriem, kā jau jebkurai tehnikai ir tendence bojāties. Tāpēc normāli HAMMERHEAD sastāvā ir divi specializētie daivinga kompji, kas ar vada palīdzību pievienoti „termoforam” – vidējam bundulim uz muguras. Šā „bunduļa” augšgalā arī atrodas svarīgākais – elektronika, kas kontrolē skābekļa parciālo spiedienu (drošībai – veseli trīs devēji) un solenoīds, kas pēc vajadzības padod skābekli elpojamajā kokteilī. Kompjūteri un „galva” arī ir dārgākā rebrīzera sastāvdaļa – kopā ap 4000 EUR. Zem „galvas”, zemāk, bundulī atrodas absorbents (jeb „scrubber”) – viela, cauri kurai plūstot no jūsu izelpotā gaisa tiek atdalīta bīstamā ogļskābā gāze. Šī absorbenta darbības laiks nav mūžīgs – tas ir ap astoņām stundām, attiecīgi – tas reizi pa reizei ir jāmaina. Vislielākās „ziepes” (šoreiz tiešām – ziepes) sanāk tad, ja absorbentā nokļūst ūdens. Savienojumā ar ūdeni absorbents pārvēršas par nepatīkamu un ziepjainu šķidrumu, kas elpošanai nekādi nav derīgs. Tā kā no rebrīzera „galvas” līdz jūsu mutei nāk divas resnas šļūtenes (pa vienu elpojamā gāze tiek pievadīta, pa otru – aizvadīta), tad izņemot iemutni no mutes, ir reāla iespēja, ka rebrīzerā iekļūs ūdens. Tāpēc visiem rebrīzeriem priekšā mutei ir ar roku pagriežams vārsts – pirms izņemiet iemutni no mutes – tas jānoslēdz. Tāds ir arī HAMMERHEAD, tikai konstruktori ir ļoti rūpīgi piestrādājuši pie tā, lai arī tad, ja iemutnis ir laukā no mutes, ūdens tajā tiktu iekšā ar lielām grūtībām. Vismaz man nekādi neizdevās „pieliet” sistēmu tiktāl, lai tas radītu problēmas. Turklāt pastāv vienkārša procedūra, kā no šā ūdens atbrīvoties drošā veidā zem ūdens. Tomēr pārslēdzamais vārsts tur ir un tas šoreiz pilda vēl vienu funkciju – pagriežot to, jūs atveriet „parasto” regulatoru, kas iebūvēts iemutnī - un peldiet kā ar parasto akvalangu ! Nu tas gadījumā, ja jūs ķer panika un jums liekās, ka tūlīt būs pamatīgas nepatikšanas, ja neatgriezīsieties pie sen pazīstamās „otrās pakāpes”.
Tomēr normālā situācijā šī procedūra kalpo tikai kā viena no daudzajām „avārijas izejām”, par ko parūpējušies konstruktori. Ja gadījumā jums liekās, ka abi (!!!) kompjūteri vienlaicīgi izgājuši no ierindas, jūs variet regulēt skābekļa padevi pats, nospiežot vārstu. Ja jums liekās, ka rebrīzers jums jauc nepareizu „kokteili”, jūs variet to pārvērst SCR (semi-closed rebreather) režīmā, ja vēl pieslēgsiet ar šļūtenīti līdzi paņemto skābekļa balonu, tad elpošanas laiks no tā būs apmēram astoņas reizes ilgāks, nekā izmantojot parasto akvalangu ... un tās nav vienīgās „drošības izejas”, par ko padomājuši konstruktori!
Bet nu teorētiskā daļa ir beigusies – ejam ūdenī!
Sāksim jau ar to, ka pats „iešanas process” ir vieglāks – rebrīzera svars līdzinās parastajam akvalangam ar vienu balonu, ar „sparku” ne salīdzināt ! Konstrukcija gan it kā „apjomīgāka”, šo efektu rada divas masīvas, gofrētas šļūtenes, kas gar labo un kreiso pusi aiziet aiz muguras. Priekšā, uz krūtīm katrā pusē – „plaušas” – garenas plūdlīnijas „kabatas”, no kurām viena paredzēta ieelpai, otra – izelpai. Arī „mutē ņemamais” ir iespaidīgāks. Drošības sajūtu dod priekšā esošais vārsts – atliek to tikai pagriezt un „viss būs kā parasti” ! iekožos regulatorā un stāvot līdz krūtīm ūdenī pabāžu galvu zem ūdens. Elpot var ! Tas gan nākas mazliet grūtāk, toties gaiss ir silts un mitrs. Eju dziļāk. Paliek grūtāka ieelpa un vieglāka izelpa. Kā mācīts, piespiežu vārstu kreisajā pusē. Atskan klusa šņākoņa un gaiss pats sāk nākt mutē, toties izelpa – ar tādu spēku, it kā jums būtu jāpiepūš gumijas baloniņš. Ahaa, skaidrs – gaisa par daudz ! Kā mācīts, izpūšu mazliet gaisa ar degunu, zem maskas (var arī gar mutes kaktiņu – garām iemutnim). Uzreiz situācija mainās – nu jau ieelpa mazliet smagāka, bet izelpa – normāla. Pāris minūšu laikā uzķeru sakarību starp šīm operācijām un iemācos nodrošināt optimālu gaisa daudzumu. Ejot dziļāk ik pa brīdim tomēr vārsts jānospiež, lai ielaistu papildus diluentu elpojamajā kontūrā. To varot izdarīt arī veicot spēcīgu un „agresīvu” ieelpu, bez roku palīdzības, bet to vēl nemēģinu. Kājas atraujas no jūras dibena ... un es lēnām „nokrītu uz visām četrām” uz grunts ! Nu jā – peldspējas kontrole šeit notiek citādi – reflektorais „ieelpojam – uzpeldam / izelpojam – grimstam” šeit vairs nestrādā. Manā rīcībā paliek tikai inflators. Nu protams – vēl var airēties ar pleznām vajadzīgajā virzienā. Līdzīgi, kā ar velosipēdu – neminoties uz priekš, līdzsvaru nav iespējams noturēt, bet kaut nedaudz braucot – nav problēmu.
Aleksandrs visu laiku turas blakus, ar savu fotoaparātu iemūžinot „procesu” un kontrolējot mani. Pēc brīža viņš liek man saprast, lai es izņemot iemutni no mutes. Kā mācīts agrāk, es uzreiz aizgriežu vārstu un izņemu regulatoru. Tomēr Aleksandrs liek saprast, ka viņš grib, lai es izdarot to pašu, neizverot vārstu. Pārvaicāju – vai tiešām ? Kad viņš apstiprinoši pamāj, es, bailīgi šķielēdams uz viņa regulatoru, tomēr sadūšojos izlaist iemutni. Nekas nenotiek, atšķirībā no Draeger Dolphin, šoreiz iemutnis neuzpeld virs galvas, bet paliek turpat deguna priekšā. Pēc brītiņa pamēģinu atkal iekosties iemutnī un piesardzīgi veicu ieelpu. Kaut kur trupās noburbuļo ūdens, bet tomēr mutē ir normāls gaiss, nevis „ziepjūdens”. Atkārtoju šo procedūru vairākas reizes – rezultāts tāds pats. Pēdējā reizē Aleksandrs paņem iemutni, sagriež to ar vienu galu augstāk, un parauj vārstu manā labajā „plaušā”. Ūdens burbuļošana pazūd. Lai gan elpojot nekādas izjūtas nav mainījušās, tomēr ir apziņa, ka ūdens ir laukā. Pamēģinu vairākus vingrinājumus peldspējas kontrolei. Nu jā – mazliet sarežģītāk ir, būs atkal jāmācās. Citādi viss oki, nekādu problēmu. Paplunčājamies turpat pa līcīti, dziļāk par 15 metriem neejam. Kamēr jāpeld tuvu gruntij – nekādu problēmu, grūtāk ir imitēt karāšanos dekompresijā. Visas pārējās operācijas man sanāk viegli n dabiski. Protams, introdaivā nekādas „ārkārtas situācijas” nav paredzētas, tomēr ir skaidrs – ja cilvēks „draudzējās ar galvu” un nekrīt panikā – nekādu briesmu nedraud. Tomēr nirstot ar rebrīzeru „bail out” (rezerves balons ar parasto regulatoru) ir obligāts. Kaut gan aizvien vairāk nāk prātā doma – kādreiz lidmašīnās bija obligāts izpletnis, tomēr mūsdienu pasažieru laineri ar to komplektēti netiek ... Laikam jau arī šeit – ja „laineris” tomēr sabojāsies, tad „izpletnis” neglābs ... Tomēr arī šis „zemūdens laineris” rada droša un pašpārliecināta Boeinga iespaidu – „Viss ir kārtībā, firmas vārds garantē jūsu lidojuma drošību !”
Tā nemanot paiet manam introdaivam atvēlētais laiks un jādodas krastā.
Un ja tagad parēķināsiet, kāda ir izmaksu starpība starp vienam dziļam daivam nepieciešamo hēliju un pieciem kilogramiem absorbenta, tad es droši zinu, ka rebrīzers jums iepatiksies vēl vairāk !

Vai jūs ziniet, ko es tagad lūdzos Ziemassvētku vecītim ? Pareizi – „Lūdzu atnes man zem eglītes vienu rebrīzeriņu !”  :)