daivings
11-10-2009, 07:30 PM
By: Maverick
Uz Norvēģiju dodos jau otru reizi – pirmo reizi šo skaisto zemi izbaudīju jau 2004. gadā, bet šoreiz dodos turp jau ne kā „parasts tūrists”, bet gan ar mērķi iepazīt Norvēģijas zemūdens pasauli. Braucienu organizē Aleksejs Kravčuks un klubs „Divesport.lv”. Izbraukšana paredzēta 20. augustā. Ap pulksten 12:00 sākam vākties kopā. Tā kā krīze iespaidojusi arī daivinga braucienus, pēdējā brīdī tiek „pārspēlēts” mūsu autoparks un mūsu klubs dodas braucienā tikai ar divām automašīnām – Alekseja „Pajero” ar piekabi un Valērija Audi. Mana vieta pārbrauciena laikā būs otra kluba – „Club Reef” busiņā. Automašīnas tiek nopakotas līdz pēdējam – daiveri jau parasti izceļas ne ar tām mazākajām bagāžām. Alekseja piekabē ievietojās divi kompresori, kaudze ar baloniem, nerunājot jau par divu „tehniķu” – manu un Valērija centneru smagajiem inventāriem. Tā kā Norvēģija nav lēta zeme, bet mums nāksies dzīvot tālu projām no civilizācijas ērtībām, automašīnās iekrauts arī ne mazums pārtikas.
Pāris stundu laikā mašīnas tiek sakrāmētas, vieta atrodas arī manam ledusskapim, kurš paredzēts lobsteru un citu „jūras kājnieku” ceļojumam uz Latviju. Ko darīt, ja mantas jau sakrāmētas, bet līdz prāmim vēl pusotra stunda laika? Risinājums vienkāršs – mūsu bagāžā ir ap 25 litriem alkohola, kas konspirācijas nolūkos sapildīts minerālūdens pudelēs. No „parastā” minerālūdens šīs pudeles atšķiras ar melnu zīmi uz vāciņa. („Melnā Zīme” – skaidrojumu meklēt Stīvensona grāmatā „Bagātību sala”, pie reizes tiek izstāstīta anekdote arī par „Zilo zīmi”).
Ap 16:00, jau mazliet iesiluši ierodamies pasažieru ostā. Sabraucam kuģī, iekārtojamies kajītēs un kā jau lielākā daļa pasažieru, dodamies uz „sundesk”. Kamēr kuģis atiet no krasta un iziet jūrā, „minerālūdens” krājumi būtiski paplok. Tuvojoties pusnaktij apmeklējam arī dažas „tradicionālās kuģa izklaides”. Mans kajītes biedrs Vadims, pārdzīvodams to, ka viņš naktīs skaļi krācot, iegādājies dārgas brīnumzāles pret krākšanu. Mana skepse pret šo preparātu izrādās pamatota - tagad viņš krāc nevis monotoni un vienmērīgi, bet gan periodiski – divdesmit sekundes klusums, kam seko tikpat ilgs „skaļais periods” ar trīskāršu amplitūdu.
Tā kā mūsu kajītes atrodas kuģa centrālajā daļā, nav priekšstata par pulksteni un pamostamies vēlu, kad kuģis jau tuvojas Stokholmai.
Ap 10:00 jau esam Stokholmas ielās. Mūsu pirmais maršruta punkts – TYNSET, kur paredzēta nakšņošana kempingā. Brauciens cauri Zviedrijai ir visai vienmuļš, neskaitot pāris benzīntankus, lielveikalus un „čurupieturas” – tikai braukšana. Esmu „Club reef” komfortablajā mikroautobusā, kur trijatā esam iekārtojušies salonā ar pagriežamiem sēdekļiem un galdu. Ceļš tiek īsināts spēlējot kārtis un skatoties filmas. Topā – „Hitler kaput !”
Kempingā ierodamies jau saulei rietot. Ātri sadalām mājiņas un ķeramies pie vakariņu sagatavošanas. Boriss ar Juriju ķeras pie šašliku cepšanas. Pretojoties vairākuma viedoklim, esmu paņēmis līdzi pāris pakas ar sauso kartupeļu biezeni, kam izrādās liela piekrišana. Biju to sev ieplānojis kā „avārijas krājumu” gadījumam, ja mana gastronomiskā gaume atšķirsies no vairākuma, bet šķiet, ka gaumes sakrīt, kā rezultātā mans „NZ” būtiski padilst. Vakariņām vēl joprojām tiek piedzerts daudz „minerālūdens”. Savukārt otra kompānija – „Club reef” pārstāvji uz salīdzinoši klusās kempinga gaisotnes fona izceļas kā tipiski padomju tūristi” ...
Nākamajā rītā ceļojums turpinās jau 8:00. Kaut kādā brīdī nemanāmi šķērsojam Norvēģijas robežu un izrādās, ka mūsu stingrās konspirācijas metodes „minerālūdens” kontrabandai ir izrādījušās veltas. Ap pusdienas laiku šķērsojam tiltu uz Averojas salu, kur netālu no Kristiansundas atrodas mūsu ceļojuma galamērķis. Drīz vien ierodamies galapunktā. Dzīvosim divās divstāvu mājās fjorda krastā – mūsu klubam – baltā māja tālāk no ūdens, bet „Club Reef” iekārtojas mājā, kas atrodas uz paša krasta. No guļamistabas līdz ūdenim – trīs metri, bet pirmajā stāvā – speciāla telpa zivju un citu guvumu apstrādei, aprīkojuma glabāšanai un žāvēšanai. Tur pat atrodas vairākas jaudīgas saldētavas. Krastā – piestātne ar vairākām motorlaivām. Ar vienu vārdu sakot – viss ideāli piemērots makšķerēšanai un niršanai. Istabiņas ļoti maziņas, mana guļamistaba ir apmēram 2,5 x 3,5 metri, toties iekārtotas ļoti gaumīgi – pilns ar visādiem sīkiem retro aksesuāriem – veci pulksteņi, radioaparāti, veci telefona aparāti.
Ātri izpakojam aprīkojumu, uzstādām kompresorus un pēc stundas jau salecam ūdenī turpat no mājas sliekšņa. Līcītī dziļums 8-10 metri. Peldu kopā ar Vadimu, kurš tikai nesen sācis nodarboties ar daivingu. Man viņš mazliet jāpieskata, kaut gan izskatās, ka viņš tīri labi tiek ar visu galā. Ieraugu pirmo krabi un mazliet „paspēlējos” ar viņu. Agrāk dzirdētais izrādās patiesība – krabja spīlēs iz milzīgs spēks – ja starp tām iebāž nazi, spīles drūp krakšķēdamas, bet krabis „laupījumu” vaļā nelaiž ... paliek mazliet baisi iedomājoties, kas notiktu sastopoties ar Tālo Austrumu krabjiem ... Pēc daiva Vadims atzīstās, ka šis viņam esot bijis pirmais dziļuma rekords – 12 metri!
Pēc pāris stundu atpūtas seko otrais daivs – pabrauksim ar laivu kāds 300 – 400 metrus tālāk, ārā no līcīša. Sākotnēji plānojās, ka ar laivu arī atgriezīsimies atpakaļ, bet tā kā šīm laivām ir samērā augsi borti, mani tāda pārāk neiepriecina perspektīva ar visu savu aprīkojumu rāpties tajā atpakaļ un es nolemju atgriezties peldus – gan jau gaisa pietiks! Eju kopā ar Borisu un Juriju. Mērķis – nodrošināties ar pirmajām vakariņām. Drīz vien mūsu tīkliņos jau atrodas pa kādam krabim un dažām „ķemmītēm”. Kamēr Boriss un Jurijs nododas medību azartam, es šo procesu filmēju. Sajūsma par pirmajiem krabjiem sit augstu vilni, katrs noķertais krabis tiek uzņemts ar ovācijām. Tīkliņā nokļūt arī viens eksemplārs, kam piesūkusies jūras zvaigzne ... Uzfilmētajā materiālā parādās sajūsminātas sejas un apsveikumi ... bet neviens nepievērš uzmanību faktam, ka atšķirībā no pārējiem krabjiem, kas nebrīvi uzņem agresīvi, šis eksemplārs pret savu likteni izturas visnotaļ flegmatiski ...
Tā kā Boriss un Jurijs nirst ar vienu balonu, pēc kāda laiciņa viņi dodas augšā, bet es turpinu peldēt līdz mājām.
Virtuvē tiek sameklēts lielākais katls, kurā vispirms nokļūst „ķemmītes”. Kaut arī vizuāli tās neizskatās diez ko apetīti rosinošas, tomēr garšo labi. Vakariņu kulminācijā ieplānoti vārīti krabji. Kaut arī gaisā sāk virmot ne pārāk patīkama smaka, mēs neļaujam noplakt sajūsmai un mierinām sevi ar domu, ka tā tam jābūt. Tomēr nolaužot pirmo krabja spīli, virtuvē izplatās tāds aromāts, kas maigi izsakoties, apetīti nerosina ... Kamēr pārējie viebj degunus un cenšas noturēt kuņģos jau apēsto, meklējam iemeslu – kāpēc mūsu iecerētā delikatese mūs tā pievīlusi. Talkā tiek ņemti lietiskie pierādījumi un uzfilmētais materiāls, līdz beidzot profesionāļu konsilijs nonāk pie verdikta, ka vainojams „flegmatiskais krabis”. Nu vismaz garastāvoklis tiek uzlabots, vairākkārtīgi noskatoties uzfilmēto video, kur redzama viņa sagūstīšana un ķērāju priecīgās sejas ...
Nākamajā dienā pirmais daivs ieplānots tā agrāk – dodamies ārā no līcīša, pa labi. Peldēsim gar klinti, dziļums – ap 20 metriem. Kamēr dodamies turp, palūdzu Alekseju mani iemācīt vadīt šādu laivu. Pēc kādām 20 minūtēm esam atbraukuši un ienirstam ūdenī no laivas. Ejot lejā jūtu, ka ir problēmas kontrolēt peldspēju. Pūšu spārnā iekšā gaisu, bet kā rāpoju pa grunti, tā neceļos augšā. Parādu Borisam, ka man ir problēma, bet laikam viņš nesaprot, kas par lietu. Nu ko – kas tad mums – tehnodaiveriem – turpinu daivu, regulējot peldspēju ar sauso tērpu, bet sajūta tomēr tāda nepatīkama – gandrīz vai gribētos līst ārā, jo problēma ir problēma un jokiem te nav vietas. Labi, ka dziļums nepārsniedz 22 metrus ... Papeldam kādu gabaliņu gar sienu, līdz sajūtam spēcīgu pretstraumi un griežamies atpakaļ.
Pēc kāda laiciņa secinu, ka esmu palicis viens, mazliet pagrozos apkārt un ceļos augšā – galvenokārt tāpēc, lai pārliecinātos, ka ar pārējiem viss kārtībā. Kad uzpeldu, izrādās, ka laiva tepat blakus. Piepeldu klāt un lūdzu Aleksejam pārbaudīt spārna vārstus. Kaut gan vizuāli nekāds defekts nav redzams, tomēr vaina laikam ir bijusi tajos, jo tagad viss darbojās. Dodos vēl uz kādu brīdi lejā.
Uz Norvēģiju dodos jau otru reizi – pirmo reizi šo skaisto zemi izbaudīju jau 2004. gadā, bet šoreiz dodos turp jau ne kā „parasts tūrists”, bet gan ar mērķi iepazīt Norvēģijas zemūdens pasauli. Braucienu organizē Aleksejs Kravčuks un klubs „Divesport.lv”. Izbraukšana paredzēta 20. augustā. Ap pulksten 12:00 sākam vākties kopā. Tā kā krīze iespaidojusi arī daivinga braucienus, pēdējā brīdī tiek „pārspēlēts” mūsu autoparks un mūsu klubs dodas braucienā tikai ar divām automašīnām – Alekseja „Pajero” ar piekabi un Valērija Audi. Mana vieta pārbrauciena laikā būs otra kluba – „Club Reef” busiņā. Automašīnas tiek nopakotas līdz pēdējam – daiveri jau parasti izceļas ne ar tām mazākajām bagāžām. Alekseja piekabē ievietojās divi kompresori, kaudze ar baloniem, nerunājot jau par divu „tehniķu” – manu un Valērija centneru smagajiem inventāriem. Tā kā Norvēģija nav lēta zeme, bet mums nāksies dzīvot tālu projām no civilizācijas ērtībām, automašīnās iekrauts arī ne mazums pārtikas.
Pāris stundu laikā mašīnas tiek sakrāmētas, vieta atrodas arī manam ledusskapim, kurš paredzēts lobsteru un citu „jūras kājnieku” ceļojumam uz Latviju. Ko darīt, ja mantas jau sakrāmētas, bet līdz prāmim vēl pusotra stunda laika? Risinājums vienkāršs – mūsu bagāžā ir ap 25 litriem alkohola, kas konspirācijas nolūkos sapildīts minerālūdens pudelēs. No „parastā” minerālūdens šīs pudeles atšķiras ar melnu zīmi uz vāciņa. („Melnā Zīme” – skaidrojumu meklēt Stīvensona grāmatā „Bagātību sala”, pie reizes tiek izstāstīta anekdote arī par „Zilo zīmi”).
Ap 16:00, jau mazliet iesiluši ierodamies pasažieru ostā. Sabraucam kuģī, iekārtojamies kajītēs un kā jau lielākā daļa pasažieru, dodamies uz „sundesk”. Kamēr kuģis atiet no krasta un iziet jūrā, „minerālūdens” krājumi būtiski paplok. Tuvojoties pusnaktij apmeklējam arī dažas „tradicionālās kuģa izklaides”. Mans kajītes biedrs Vadims, pārdzīvodams to, ka viņš naktīs skaļi krācot, iegādājies dārgas brīnumzāles pret krākšanu. Mana skepse pret šo preparātu izrādās pamatota - tagad viņš krāc nevis monotoni un vienmērīgi, bet gan periodiski – divdesmit sekundes klusums, kam seko tikpat ilgs „skaļais periods” ar trīskāršu amplitūdu.
Tā kā mūsu kajītes atrodas kuģa centrālajā daļā, nav priekšstata par pulksteni un pamostamies vēlu, kad kuģis jau tuvojas Stokholmai.
Ap 10:00 jau esam Stokholmas ielās. Mūsu pirmais maršruta punkts – TYNSET, kur paredzēta nakšņošana kempingā. Brauciens cauri Zviedrijai ir visai vienmuļš, neskaitot pāris benzīntankus, lielveikalus un „čurupieturas” – tikai braukšana. Esmu „Club reef” komfortablajā mikroautobusā, kur trijatā esam iekārtojušies salonā ar pagriežamiem sēdekļiem un galdu. Ceļš tiek īsināts spēlējot kārtis un skatoties filmas. Topā – „Hitler kaput !”
Kempingā ierodamies jau saulei rietot. Ātri sadalām mājiņas un ķeramies pie vakariņu sagatavošanas. Boriss ar Juriju ķeras pie šašliku cepšanas. Pretojoties vairākuma viedoklim, esmu paņēmis līdzi pāris pakas ar sauso kartupeļu biezeni, kam izrādās liela piekrišana. Biju to sev ieplānojis kā „avārijas krājumu” gadījumam, ja mana gastronomiskā gaume atšķirsies no vairākuma, bet šķiet, ka gaumes sakrīt, kā rezultātā mans „NZ” būtiski padilst. Vakariņām vēl joprojām tiek piedzerts daudz „minerālūdens”. Savukārt otra kompānija – „Club reef” pārstāvji uz salīdzinoši klusās kempinga gaisotnes fona izceļas kā tipiski padomju tūristi” ...
Nākamajā rītā ceļojums turpinās jau 8:00. Kaut kādā brīdī nemanāmi šķērsojam Norvēģijas robežu un izrādās, ka mūsu stingrās konspirācijas metodes „minerālūdens” kontrabandai ir izrādījušās veltas. Ap pusdienas laiku šķērsojam tiltu uz Averojas salu, kur netālu no Kristiansundas atrodas mūsu ceļojuma galamērķis. Drīz vien ierodamies galapunktā. Dzīvosim divās divstāvu mājās fjorda krastā – mūsu klubam – baltā māja tālāk no ūdens, bet „Club Reef” iekārtojas mājā, kas atrodas uz paša krasta. No guļamistabas līdz ūdenim – trīs metri, bet pirmajā stāvā – speciāla telpa zivju un citu guvumu apstrādei, aprīkojuma glabāšanai un žāvēšanai. Tur pat atrodas vairākas jaudīgas saldētavas. Krastā – piestātne ar vairākām motorlaivām. Ar vienu vārdu sakot – viss ideāli piemērots makšķerēšanai un niršanai. Istabiņas ļoti maziņas, mana guļamistaba ir apmēram 2,5 x 3,5 metri, toties iekārtotas ļoti gaumīgi – pilns ar visādiem sīkiem retro aksesuāriem – veci pulksteņi, radioaparāti, veci telefona aparāti.
Ātri izpakojam aprīkojumu, uzstādām kompresorus un pēc stundas jau salecam ūdenī turpat no mājas sliekšņa. Līcītī dziļums 8-10 metri. Peldu kopā ar Vadimu, kurš tikai nesen sācis nodarboties ar daivingu. Man viņš mazliet jāpieskata, kaut gan izskatās, ka viņš tīri labi tiek ar visu galā. Ieraugu pirmo krabi un mazliet „paspēlējos” ar viņu. Agrāk dzirdētais izrādās patiesība – krabja spīlēs iz milzīgs spēks – ja starp tām iebāž nazi, spīles drūp krakšķēdamas, bet krabis „laupījumu” vaļā nelaiž ... paliek mazliet baisi iedomājoties, kas notiktu sastopoties ar Tālo Austrumu krabjiem ... Pēc daiva Vadims atzīstās, ka šis viņam esot bijis pirmais dziļuma rekords – 12 metri!
Pēc pāris stundu atpūtas seko otrais daivs – pabrauksim ar laivu kāds 300 – 400 metrus tālāk, ārā no līcīša. Sākotnēji plānojās, ka ar laivu arī atgriezīsimies atpakaļ, bet tā kā šīm laivām ir samērā augsi borti, mani tāda pārāk neiepriecina perspektīva ar visu savu aprīkojumu rāpties tajā atpakaļ un es nolemju atgriezties peldus – gan jau gaisa pietiks! Eju kopā ar Borisu un Juriju. Mērķis – nodrošināties ar pirmajām vakariņām. Drīz vien mūsu tīkliņos jau atrodas pa kādam krabim un dažām „ķemmītēm”. Kamēr Boriss un Jurijs nododas medību azartam, es šo procesu filmēju. Sajūsma par pirmajiem krabjiem sit augstu vilni, katrs noķertais krabis tiek uzņemts ar ovācijām. Tīkliņā nokļūt arī viens eksemplārs, kam piesūkusies jūras zvaigzne ... Uzfilmētajā materiālā parādās sajūsminātas sejas un apsveikumi ... bet neviens nepievērš uzmanību faktam, ka atšķirībā no pārējiem krabjiem, kas nebrīvi uzņem agresīvi, šis eksemplārs pret savu likteni izturas visnotaļ flegmatiski ...
Tā kā Boriss un Jurijs nirst ar vienu balonu, pēc kāda laiciņa viņi dodas augšā, bet es turpinu peldēt līdz mājām.
Virtuvē tiek sameklēts lielākais katls, kurā vispirms nokļūst „ķemmītes”. Kaut arī vizuāli tās neizskatās diez ko apetīti rosinošas, tomēr garšo labi. Vakariņu kulminācijā ieplānoti vārīti krabji. Kaut arī gaisā sāk virmot ne pārāk patīkama smaka, mēs neļaujam noplakt sajūsmai un mierinām sevi ar domu, ka tā tam jābūt. Tomēr nolaužot pirmo krabja spīli, virtuvē izplatās tāds aromāts, kas maigi izsakoties, apetīti nerosina ... Kamēr pārējie viebj degunus un cenšas noturēt kuņģos jau apēsto, meklējam iemeslu – kāpēc mūsu iecerētā delikatese mūs tā pievīlusi. Talkā tiek ņemti lietiskie pierādījumi un uzfilmētais materiāls, līdz beidzot profesionāļu konsilijs nonāk pie verdikta, ka vainojams „flegmatiskais krabis”. Nu vismaz garastāvoklis tiek uzlabots, vairākkārtīgi noskatoties uzfilmēto video, kur redzama viņa sagūstīšana un ķērāju priecīgās sejas ...
Nākamajā dienā pirmais daivs ieplānots tā agrāk – dodamies ārā no līcīša, pa labi. Peldēsim gar klinti, dziļums – ap 20 metriem. Kamēr dodamies turp, palūdzu Alekseju mani iemācīt vadīt šādu laivu. Pēc kādām 20 minūtēm esam atbraukuši un ienirstam ūdenī no laivas. Ejot lejā jūtu, ka ir problēmas kontrolēt peldspēju. Pūšu spārnā iekšā gaisu, bet kā rāpoju pa grunti, tā neceļos augšā. Parādu Borisam, ka man ir problēma, bet laikam viņš nesaprot, kas par lietu. Nu ko – kas tad mums – tehnodaiveriem – turpinu daivu, regulējot peldspēju ar sauso tērpu, bet sajūta tomēr tāda nepatīkama – gandrīz vai gribētos līst ārā, jo problēma ir problēma un jokiem te nav vietas. Labi, ka dziļums nepārsniedz 22 metrus ... Papeldam kādu gabaliņu gar sienu, līdz sajūtam spēcīgu pretstraumi un griežamies atpakaļ.
Pēc kāda laiciņa secinu, ka esmu palicis viens, mazliet pagrozos apkārt un ceļos augšā – galvenokārt tāpēc, lai pārliecinātos, ka ar pārējiem viss kārtībā. Kad uzpeldu, izrādās, ka laiva tepat blakus. Piepeldu klāt un lūdzu Aleksejam pārbaudīt spārna vārstus. Kaut gan vizuāli nekāds defekts nav redzams, tomēr vaina laikam ir bijusi tajos, jo tagad viss darbojās. Dodos vēl uz kādu brīdi lejā.