Shofja
01-03-2009, 01:52 AM
Laikam būt Dahabā un nenirt Blue Hole – tas tā kā īsti nav pareizi. Īpaši jau, ja esi šeit pirmo reizi un līdz tam jau galva ir „piedzīta” pilna ar dažādiem stāstiem, atstāstiem, leģendām par šo slaveno daivsaitu. Gribas tad nu arī savām acīm ieraudzīt kāda tad īsti ir šī tik izslavētā vieta, kuru katru gadu apmeklē tūkstošiem daiveru. Daivsaits, kuru ir apņēmušas leģendas par tā skaistumu un noslēpumainību, par tā īpašo auru. Daivsaits, kas laikam ieņem vienu no pirmajām vietām, ja ne pašu pirmo vietu, Ēģiptē visvairāk bojā gājušo nirēju statistikā.
19.novembris.
Šoreiz mums ir agrais rīts – jau iepriekšējā vakarā ir sarunāts, ka brokastis mums būs pēc 7, jo 8 jau jābūt daivcentrā. Šodien brauksim laukā no Dahabas – dosimies nirt uz Canyon un pēc tam uz Blue Hole.
Rīts sākās reāli „jautri” – pēc brokastīm dodamies uz daivcentru, kad Edīte atcerējās, ka kaut ko aizmirsusi viesnīcā un devās atpakaļ, pusceļā par to, ka kompjūters palicis viesnīcā atcerējās arī Ivars. Arī viņš skrēja atpakaļ uz viesnīcu. Kad jau tuvojāmies daivcentram, Edīte bija jau mūs gandrīz panākusi, mūs šķīra vēl tikai kādi 30m... Nu un mēs ar Ingu un Oļegu nogriezāmies daivcentrā, satikām Aitu un sākām krāmēt ekipējumu kastēs... Edītes joprojām nebija.... Bet tā kā vajadzēja viņai jau parādīties... a nekā... īsumā sakot – sākām mēs nedaudz uztraukties. Izejam uz ielas paskatīties – Edītes nav. Nav ne pa labi, ne pa kreisi... Nu nevar taču būt, ka viņa būtu pagājusi garām... Pēc kāda laika parādījās Ivars. Nākot no viesnīcas viņš Edīti pa ceļam nebija saticis... Mistika... Kur var pazust gaišā dienas laikā!!! Sazvanīt arī Edīti neizdevās – telefoni atslēgti jeb ārpus uztveršanas zonas. Kas cits atlika – kamēr pārējie vēl ņēmās ar ekipējumu, devos Edīti meklēt. Pieņemot, ka viņa būs pagājusi garām daivcentram (nu, bet kā var nepamanīt izkārtnes ar daivcentra nosaukumu?!), devos tajā virzienā. Krastmalas promenāde, cilvēku maz, toties daudz suņu. Vispār tāda sava veida nesteidzīgā dzīve – no vienas mājas iznāca meitene ar suni un kafijas krūzi rokās, aizgāja līdz kaimiņu mājai, un tur abas ar kaimiņieni, pārrunājot rīta jaunumus, turpat ietves malā uz akmens mūra malas dzēra kafiju. Ja godīgi, arī man sagribējās tā kādu rītu iziet no mājas un jūras malā sēžot uz mūrīša vienkārši ar draudzenēm dzert rīta kafiju un pļāpāt... Tā kā viena no kafijotājām krastmalā jau bija sēdējusi pirms manas parādīšanās, pajautāju vai viņa nav redzējusi garām paejot sievieti ar tumšiem matiem, nu un aprakstīju Edīti. Nē, viņas nebija neko redzējusi, lai gan viņa esot ārā iznākusi tikai neilgi pirms manas paradīšanās. Nu, ko? Kas cits atlika – devos vēl kādu gabalu uz priekšu... Nu bet nevar būt, ka Edīte būtu aizgājusi tik tālu... kādā brīdī tak viņai vajadzēja saprast, ka ir aizgājusi par tālu, un griezties atpakaļ... Vismaz es vēl pēc kāda brīža devos atpakaļ daivcentra virzienā, cerībā, ka Edīte pa to laiku būs jau atradusies. Bet nekā... Nu tad fiksi soļoju vēl uz viesnīcu, ja nu, neatrodot daivcentru, Edīte būtu izlēmusi tomēr doties atpakaļ uz viesnīcu. Bet arī tur nekā – viesnīcas saimnieci tik drusku satraucu, uzjautājot vai Edīte nav ienākusi... Tā kā viesnīcā Edītes nebija... nu ko, devos vien atpakaļ uz daivcentru. Parādoties jau ceļa līkumā uz daivcentru ieraudzīju Ingu, kas māja ar roku – viss esot ok, Edīte esot atradusies. Izrādās, Edīte tiešām bija pagājusi garām daivcentram un nogājusi pamatīgu gabalu uz priekšu līdz sapratusi, ka ir nomaldījusies...
Tā kā nu beidzot visi mūsu daiveri bija uz vietas, visiem ekipējums sakrāmēts, tad jau arī fiksi sakāpām nu ļoti, ļoti vecā Toyota džipā un devāmies daivsaita virzienā.
Domājiet no Dahabas var tā pa vienkāršo izbraukt? Nē! :) Mūsu džipa šoferis, būdams labs cilvēks, pa ceļam nolēma izpalīdzēt kādam savam tautietim, kuram bija noslāpusi mašīna, kas nu nekustēja ne no vietas. Kā izpaudās palīdzība? Mūsu mašīna vienkārši kādu brīdi stūma (no aizmugures) noplīsušo autiņu... Tā lūk! Diemžēl šīs darbības izrādījās nesekmīgas, nelīdzēja ne šoferu skaļā savstarpējā skaidrošanās, ne arī otrais stumšanas mēģinājums. Tā teikt, ja nav tad – nav! Un beigu beigās – pametuši noplīsušo auto, mēs braucām tālāk!
Uz kādas ielas pabraucām garām norādei „Desert Divers” – iela pilna ar aitām jeb kazām... nu tie dzīvnieciņi, kas ganās visos Ēģiptes nostūros un pārtiek – kā pēc ilglaicīgiem novērojumiem nācies secināt – papīriem un citiem atkritumiem. Un tad jau kalnā augšā, izbraucam caur kontrolpunktu un dodamies tik tālāk.
Pirmais daivs paredzēts Canyon.
Canyon izrādās diezgan mežonīga pludmale, viens coffee-shop ar nosaukumu „Sadiki Restaurant” un paliela nojume ar grīdsegām un spilveniem. Kamēr mēs centāmies iestumt to noplīsušo auto, Aita ar visām mūsu ekipējuma kastēm jau ir atbraukusi un jūras krastā jau ir izklāts paklājs, kur arī paredzēts izvietot ekipējumu un pārģērbties. Mantas atstājām coffee-shop nojumē – esam tur aizņēmuši pāris spilvenus – dīvāniņus. Pēc tam tiek salikts ekipējums. Kamēr ģērbjamies, Oļegs ūdenī pie paša krasta pamanīja astoņkāji – ātra astoņkāja fotosesija un pēc tam gandrīz nekāds brīfings (paldies, Aita!) nu un, aiziet, ūdenī.
Jāatzīmē, ka brīfingā mums jau tika pateikts – Kanjonam cauri jūs nepeldēsiet! Nedaudz obidno protams, bet iesim jau nu mēs te ar Aitu strīdēties! Un ne jau nu pēdējo reizi šeit :) Next time! :)
Ienirām. Arī no augšas Kanjons izskatās interesanti – īpaši jau tā burbuļu „siena” no caur Kanjonu peldošo daiveru izelpotā gaisa burbulīšiem. Apmetām līkumu virs Kanjona, paskatījāmies kā lejā peld nirēji (ja godīgi, gribas jau teikt, ka tur lejā daudzi peldēja daudz sliktāk kā mēs... bet nu labi...) Atpakaļ peldot vēl pavērojām zivtiņas – un tad jau bridām laukā no ūdens. Kopējais dive time 58 minūtes. Max deep 20,7m (man).
Kanjons izveidojies senos laikos vulkāna darbības rezultātā. Milzīgā plaisa, kas nu jau apaugusi ar cietajiem un mīkstajiem koraļļiem, stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem pamazām pārejot dziļumā (kā tiek rakstīts ceļvežos - ideāla vieta tehniskajiem daiveriem).
Pirmais šīsdienas daivs bija noslēdzies. Tam sekoja diezgan ilga atpūta coffee shop nojumē – pāris stundas mēs tur dzīvojāmies. Paguvām gan ūdens pīpi uzpīpēt (visas 3 pīpes – kas arī bija coffee shop – savācām sev :) Jāatzīmē, ka diez ko labas tās pīpes gan nebija), gan pasauļoties blakus kādam no Dahabas dzeltenīgajiem suņiem (viņš ļoti mierīgi gulēja mums blakus), gan pavērot kā nirt Canyon dodas arvien lielāki daiveru bari (labi, ka mēs zem ūdens bijām jau ap 9 no rīta...)
19.novembris.
Šoreiz mums ir agrais rīts – jau iepriekšējā vakarā ir sarunāts, ka brokastis mums būs pēc 7, jo 8 jau jābūt daivcentrā. Šodien brauksim laukā no Dahabas – dosimies nirt uz Canyon un pēc tam uz Blue Hole.
Rīts sākās reāli „jautri” – pēc brokastīm dodamies uz daivcentru, kad Edīte atcerējās, ka kaut ko aizmirsusi viesnīcā un devās atpakaļ, pusceļā par to, ka kompjūters palicis viesnīcā atcerējās arī Ivars. Arī viņš skrēja atpakaļ uz viesnīcu. Kad jau tuvojāmies daivcentram, Edīte bija jau mūs gandrīz panākusi, mūs šķīra vēl tikai kādi 30m... Nu un mēs ar Ingu un Oļegu nogriezāmies daivcentrā, satikām Aitu un sākām krāmēt ekipējumu kastēs... Edītes joprojām nebija.... Bet tā kā vajadzēja viņai jau parādīties... a nekā... īsumā sakot – sākām mēs nedaudz uztraukties. Izejam uz ielas paskatīties – Edītes nav. Nav ne pa labi, ne pa kreisi... Nu nevar taču būt, ka viņa būtu pagājusi garām... Pēc kāda laika parādījās Ivars. Nākot no viesnīcas viņš Edīti pa ceļam nebija saticis... Mistika... Kur var pazust gaišā dienas laikā!!! Sazvanīt arī Edīti neizdevās – telefoni atslēgti jeb ārpus uztveršanas zonas. Kas cits atlika – kamēr pārējie vēl ņēmās ar ekipējumu, devos Edīti meklēt. Pieņemot, ka viņa būs pagājusi garām daivcentram (nu, bet kā var nepamanīt izkārtnes ar daivcentra nosaukumu?!), devos tajā virzienā. Krastmalas promenāde, cilvēku maz, toties daudz suņu. Vispār tāda sava veida nesteidzīgā dzīve – no vienas mājas iznāca meitene ar suni un kafijas krūzi rokās, aizgāja līdz kaimiņu mājai, un tur abas ar kaimiņieni, pārrunājot rīta jaunumus, turpat ietves malā uz akmens mūra malas dzēra kafiju. Ja godīgi, arī man sagribējās tā kādu rītu iziet no mājas un jūras malā sēžot uz mūrīša vienkārši ar draudzenēm dzert rīta kafiju un pļāpāt... Tā kā viena no kafijotājām krastmalā jau bija sēdējusi pirms manas parādīšanās, pajautāju vai viņa nav redzējusi garām paejot sievieti ar tumšiem matiem, nu un aprakstīju Edīti. Nē, viņas nebija neko redzējusi, lai gan viņa esot ārā iznākusi tikai neilgi pirms manas paradīšanās. Nu, ko? Kas cits atlika – devos vēl kādu gabalu uz priekšu... Nu bet nevar būt, ka Edīte būtu aizgājusi tik tālu... kādā brīdī tak viņai vajadzēja saprast, ka ir aizgājusi par tālu, un griezties atpakaļ... Vismaz es vēl pēc kāda brīža devos atpakaļ daivcentra virzienā, cerībā, ka Edīte pa to laiku būs jau atradusies. Bet nekā... Nu tad fiksi soļoju vēl uz viesnīcu, ja nu, neatrodot daivcentru, Edīte būtu izlēmusi tomēr doties atpakaļ uz viesnīcu. Bet arī tur nekā – viesnīcas saimnieci tik drusku satraucu, uzjautājot vai Edīte nav ienākusi... Tā kā viesnīcā Edītes nebija... nu ko, devos vien atpakaļ uz daivcentru. Parādoties jau ceļa līkumā uz daivcentru ieraudzīju Ingu, kas māja ar roku – viss esot ok, Edīte esot atradusies. Izrādās, Edīte tiešām bija pagājusi garām daivcentram un nogājusi pamatīgu gabalu uz priekšu līdz sapratusi, ka ir nomaldījusies...
Tā kā nu beidzot visi mūsu daiveri bija uz vietas, visiem ekipējums sakrāmēts, tad jau arī fiksi sakāpām nu ļoti, ļoti vecā Toyota džipā un devāmies daivsaita virzienā.
Domājiet no Dahabas var tā pa vienkāršo izbraukt? Nē! :) Mūsu džipa šoferis, būdams labs cilvēks, pa ceļam nolēma izpalīdzēt kādam savam tautietim, kuram bija noslāpusi mašīna, kas nu nekustēja ne no vietas. Kā izpaudās palīdzība? Mūsu mašīna vienkārši kādu brīdi stūma (no aizmugures) noplīsušo autiņu... Tā lūk! Diemžēl šīs darbības izrādījās nesekmīgas, nelīdzēja ne šoferu skaļā savstarpējā skaidrošanās, ne arī otrais stumšanas mēģinājums. Tā teikt, ja nav tad – nav! Un beigu beigās – pametuši noplīsušo auto, mēs braucām tālāk!
Uz kādas ielas pabraucām garām norādei „Desert Divers” – iela pilna ar aitām jeb kazām... nu tie dzīvnieciņi, kas ganās visos Ēģiptes nostūros un pārtiek – kā pēc ilglaicīgiem novērojumiem nācies secināt – papīriem un citiem atkritumiem. Un tad jau kalnā augšā, izbraucam caur kontrolpunktu un dodamies tik tālāk.
Pirmais daivs paredzēts Canyon.
Canyon izrādās diezgan mežonīga pludmale, viens coffee-shop ar nosaukumu „Sadiki Restaurant” un paliela nojume ar grīdsegām un spilveniem. Kamēr mēs centāmies iestumt to noplīsušo auto, Aita ar visām mūsu ekipējuma kastēm jau ir atbraukusi un jūras krastā jau ir izklāts paklājs, kur arī paredzēts izvietot ekipējumu un pārģērbties. Mantas atstājām coffee-shop nojumē – esam tur aizņēmuši pāris spilvenus – dīvāniņus. Pēc tam tiek salikts ekipējums. Kamēr ģērbjamies, Oļegs ūdenī pie paša krasta pamanīja astoņkāji – ātra astoņkāja fotosesija un pēc tam gandrīz nekāds brīfings (paldies, Aita!) nu un, aiziet, ūdenī.
Jāatzīmē, ka brīfingā mums jau tika pateikts – Kanjonam cauri jūs nepeldēsiet! Nedaudz obidno protams, bet iesim jau nu mēs te ar Aitu strīdēties! Un ne jau nu pēdējo reizi šeit :) Next time! :)
Ienirām. Arī no augšas Kanjons izskatās interesanti – īpaši jau tā burbuļu „siena” no caur Kanjonu peldošo daiveru izelpotā gaisa burbulīšiem. Apmetām līkumu virs Kanjona, paskatījāmies kā lejā peld nirēji (ja godīgi, gribas jau teikt, ka tur lejā daudzi peldēja daudz sliktāk kā mēs... bet nu labi...) Atpakaļ peldot vēl pavērojām zivtiņas – un tad jau bridām laukā no ūdens. Kopējais dive time 58 minūtes. Max deep 20,7m (man).
Kanjons izveidojies senos laikos vulkāna darbības rezultātā. Milzīgā plaisa, kas nu jau apaugusi ar cietajiem un mīkstajiem koraļļiem, stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem pamazām pārejot dziļumā (kā tiek rakstīts ceļvežos - ideāla vieta tehniskajiem daiveriem).
Pirmais šīsdienas daivs bija noslēdzies. Tam sekoja diezgan ilga atpūta coffee shop nojumē – pāris stundas mēs tur dzīvojāmies. Paguvām gan ūdens pīpi uzpīpēt (visas 3 pīpes – kas arī bija coffee shop – savācām sev :) Jāatzīmē, ka diez ko labas tās pīpes gan nebija), gan pasauļoties blakus kādam no Dahabas dzeltenīgajiem suņiem (viņš ļoti mierīgi gulēja mums blakus), gan pavērot kā nirt Canyon dodas arvien lielāki daiveru bari (labi, ka mēs zem ūdens bijām jau ap 9 no rīta...)